Apkārtējos vērojot, jāsecina, ka pavasarī cilvēkiem klājas daudz grūtāk, nekā rudenī. Pavasaris uzliek pienākumu līsmot un priecāties par dzīvi, it kā varētu manuāli pārslēgt sevi citā režīmā.
Ajūrveda, savukārt, lietišķi piedāvā mazināt iekrāto ziemas kaphu un būs labi. Tam es ticu vairāk, nekā abstraktiem pavasara solījumiem:)
Bet nu kaut kā jau var just pārmaiņas gadalaikos. Nerunājot jau par to, ka es saplūdu ar tautu un iegādājos gumijas zābakus. Jo vienu brīdi pagājušajā nedēļā man likās, ka ne par ko citu cilvēki principā vairs nerunā- tikai par gumijniekiem. Rindā, darbā, grāmatu veikalā. Visas nejauši noklausītās sarunas grozījās ap šo tēmu. Plūdi - un kā tos pārdzīvot?- nopirkt taču gumijas zābakus! Tagad vairs nebaidos ne no kā. Un eju pa peļķēm ar tādu speciālu relaksētu seju, ar kādu pārvietojas pa peļķēm visi, kas iestājušies šajā klubā.
Un arī mūzika mūsu mājās skan visai romantiska un arī skaista http://www.youtube.com/watch?v=L0afcLgqyt0&feature=PlayList&p=DF02C0CEC73B2A81&index=1
Un vēl, ja jau runa par Pavarotti- viena no manām mīļākajām- ne tik pati dziesma, cik tas, cik ļoti viņi priecājas viens par otru http://www.youtube.com/watch?v=MzMVk8m5Fzs&feature=PlayList&p=DF02C0CEC73B2A81&index=3
Un vispār skaistums vairojas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru