Getliņu tomāti

pirms dažām dienām biju ekskursijā Getliņu poligonā un tomātu siltumnīcās- pilnīgi ne šī bloga sakarā, viena ekoloģiskā projekta ietvaros. Lielu iespaidu uz mani atstāja šī vide- to vajadzētu redzēt visiem, kas veikalā spriež par tomātiem, kas auguši "miskastē" (pretstatā megaekoloģiskajiem Mārupes:)))

Pati vide ir ārkārtīgi tehnoloģiska, ja nezini- kas tie par pauguriem, to nav iespējams saprast- ne mazākās smakas, aug zālīte un ganās aitas.

Siltumnīcas ir pamatīgā attālumā no atkritumu pārstrādes, tomāti nekādā veidā nesaskaras nedz ar zemi, nedz gaisu. Ļoti interesanti un pārliecinoši- tomāti aug akmens vatē, tos apputekšņo kamenes, elektronika atver jumtu vēdināšanai, darbinieki ar mazām mašīnītēm brauc starp rindām un lasa ar rokām. Apmeklētājus iekšā nelaiž, bet nu visu siltumnīcu var redzet aiz stikla. Smaržo labi, tikai ne tik intensīvi, kā mazās lauku siltumnīcās.

Ļoti tīra, pat sterili tīra, urbāna un civilizēta vide.

Un viss viņu sakars ar Gētliņiem ir tas, ka siltumnīcas apsilda gāzes dedzināšanas motoru atdzišanas siltums.

Veikals man arī patika- tajā ir trīs preces (trīs tomātu šķirnes):))). Ļoti minimalistisks! (visi ideālie- pa 3 eiro, šķībie- pa 2). Un tie aveņu tomāti smaržo tā, kā tirgū smaržos vēl tikai pēc mēneša.

Vienvārdsakot- man arī bija muļķīgas fantāzijas un aizspriedumi, vairs nav (nu, jāsaka arī līdz šim man tas neliedza paretam (jo dārgi) nopirkt kādu tomātu.

P.S. Ak, jā, un tā, protams, pēc visiem noteikumiem ir bioloģiskā saimniecība, nekādas mēslošanas ar ķimikālijām, steidzināšanas un ko tur vēl tomātiem dara:). 

fotogrāfija no tīmekļa

cepumi Positivus'ā

Tā, pamēģināšu vēlreiz nopublicēt.
Aizmirsu vēl kaut ko iepriekšējā ierakstā, bet nu labāk lai ir atsevišķi. Bez kādas savtīgas vajadzības vai izdevības gribu pastāstīt par Positivus laikā iepazīto cepumu un konfekšu ražotni. Tā bija maza miera oāze festivālā- būdiņa ar riekstu cepumiem un paštaisītām konfektēm. Rīgā nopērkamas, kā izrādījās, daudz kur- viss šajā mājaslapā, Tastecaps.
Varētu likties, ka šādā festivālā vajadzīgāks ir alkohols, taču es katru vakaru ļoti novērtēju iespēju nopirkt kumelīšu tēju ar cepumiem- vēl jo vairāk tāpēc, ka alternatīva bija totāli sintētiski mafini kafijas tirgotavā:) Šie garšoja kā mājās (tikai es neprotu tādus izcept) un acīmredzami bija cepti no saprotamiem produktiem.
Paldies Ilzei, kura, cik noprotu, ir šī projekta vadītāja. Un iesaku arī jums- ļoti garšīgi!

ziemas pēdējais skaistums

grēks sūdzēties, ziema bija ļoti saudzīga, taču pašlaik man trūkst pacietības tās turpinājumam. Auksts vējš, sniegs- bet es vairs  nespēju vilkt neko ziemīgu un salstu plānajā mētelī. Pati vainīga, protams.
Bet nu ne par to.
Toties ziemā ir iespējami šādi grafiskie skati- manas mājas pagalmā, kuru es mēdzu fotografēt visos gadalaikos, regulāri nonāk milzīga vārnu kolonija. Diezgan trokšņaini nonāk, jāsaka. Bet skaisti. Fotogrāfijas, ja kas, nav melnbaltās, pavisam parasts režīms.

Un tad vēl ziemā (reti sanāk visu ierakstu savilkt kopā tematiski:)) ir iespējami šādi ēdieni (jo manā mājā negaidīti nonāca vistas desa no "Gaļas meistaru" veikala).

Briseles kāposti ar puraviem un desu

Vajag:

250 g briseles kāpostu, noņemt virslapas, pārgriezt
1 paprika, sagriezta
1 desa (nu, tāda ka liela kūpināta sardele)
1/2 purava kāts
ķimenes, 1 TK eļļas
Gatavošana:
Uzkarsēt TK eļļas, pievienot ķimenes, pēc minūtes- smalkos gredzenos sagrieztus puravus. Pēc 3-4 minūtēm- briseles kāpostus, sagrieztu desu, papriku, nedaudz ūdens. Sautēt 10 minūtes, pārkaisīt ar pētersīļiem.Garšīgi!

Andreja Granta izstāde

it kā jau ir nepieklājīgi rakstīt par tāda mēroga lietām, taču no savas pieredzes konstatēju, ka neskatoties tv un presi, nestaigājot pa Valdemāra ielu- man nebūtu izredžu uzzināt.
LMM līdz pat maija beigām ir fotogrāfa A.Granta izstāde. Milzīga! (pat pārāk) Diemžēl esmu pilnīga diletante fotogrāfijā un spriest spēju tikai līmenī "patīk-nepatīk", tādēļ labāk palasiet kompetentākus cilvēkus. Taču izstāde ir ārkārtīgi iespaidīga. Tikai uz mani tā atstāja tādu iespaidu (par kuru it kā sākumā nekas neliecināja, jo nav jau nekāda dramatisma vai specefektu tajās fotogrāfijās), ka pusceļā ap zāli man jau kājas ļima. Un visa tālākā diena pagāja pusmiglā. Ārkārtīgi spēcīga hipnotiskā iedarbība ir fotogrāfijām, fakts:)

nekulinārais

nevarētu teikt, ka es esmu dievbijīga vai centīgi piekopju ap-ziemasvētku rituālus vai man klusībā patīk multfilma "Polārais ekspresis"- megasalkans gabals par Ticību-Brūnumam-Un-Santaklausam.Taču neesmu arī ciniska, vienldzīga, kā arī nepiekopju alternatīvas reliģiskas/pagāniskas sakrālās darbības. Mani neuztrauc arī svētku komercializācija, jo esmu pārliecināta, ka tā "nāk no iekšām"(c). Taču ne par to. Šogad ļoti pamanu pilnīgu bezjēgu, kurā tiek izmantoti vārdi un jēdzieni- nezinu, vai tā bijis vienmēr, taču šogad aizdomājos- faktiski, tas jau sāk kļūt reliģiskās jūtas aizskaroši. Labi, ka man tādu nav. Tāpēc vienkārši pretīgi. Piemēru ir daudz, bet mans tops šogad ir šads-
1. Pirmās Adventes rītā bērns ieslēdz tv un es redzu priecīgus (pieaugušus!) cilvēkus, kuri ar entuziasmu saka man- "Klāt ir pirmās Adventes superbingo!"
2. Pa radio- "Krutākais Ziemassvētku pārtijs klubā "Godvil"! (diez, ko viņi tur darīs??)
un mans vismīļakais un iespaidīgākais-
3. Uzraksts uz Grīziņkalna veterinārās klīnikas- "Ziemassvētku akcija! Runča kastrācija- 12.99 Ls!" Šausmīgi žēl kļuva tā runča. Tāda svētku dāvaniņa...

baiļu siena

Katru dienu cilvēki raksta uz tās visu, no kā baidās. Katru rītu ar šļūteni tiek nomazgāts viss rakstītais.
Nezinu, vai tam ir kāda terapeitiska iedarbība, taču, neapšaubāmi, ļoti iespaidīgi un metaforiski.

Via mi3ch.livejournal

+35 Ķīnā

piepūšamie apļi vajadzīgi, lai kaut cik saglabātu personīgo telpu.
foto no http://www.dailymail.co.uk/, via mi3ch.livejournal

Piens un Madaras festivāls

Naktī garas tūres rezultātā nonācu "Pienā" (sen tur nebiju naktī bijusi). Pirms nedēļas biju tur viņu mini festivālā- tas bija ļoti labs. Nekā lieka, manierīga vai pārāk rafinēta. Vienkārši apbrīnojami dzīvs pagalms- pēc Rīgas standartiem. Šonakt, protams, "Piens" daudz vairāk bija līdzīgs pavisam parastam klubam- pat mūzika bija banāls umc umc. Bet nu tā anturāža vienalga ir patīkama un vide- samērā draudzīga. Vēl neliela robeža atšķir "Pienu"no citiem- nedaudz jaunāki un nedauz vairāk apdzērušies apmeklētāji- un nebūs tur jēgas iet.
Fotogrāfija no mini festivāla 01.08.-

Taču tas nav tas, ko es gribēju rakstīt- 14.08. atkal kaut kas līdzīgs notiks AB dambī. Šeit.

muzeju nakts un melleņu kūka

Tā pavisam īsi šogad, tikai pa centru un Spīķeriem, uz Vecrīgu pat nemēģinājām. Uz manu bērnu milzīgi iespaidu atstāja visi mesindžeri Spīķeros, it īpaši šis, ar skeletiem. Ļoti iedvesmojās ar iespēju kaut ko tādu ievest mājās. Hm.

Dzirdēju vakar 2 sarunas pēc kārtas, kad cilvēki saguruši un drūmi apsprieda- cik rīt stipri sāpēs kājas, kāds būs nespēks, bet cik daudz kur vēl jāpagūst. Kultūras baudīšanas normatīvi tiek likti. Domāju- vai tiešām to visu tik ļoti stimulē bezmaksas iespējas? Nedomāju. Laikam jau cilvēki izsalkuši pēc kā tāda? Bet es pa laikam apmeklēju izstādes vai kādus līdzīgus muzeju nakts formātam pasākumus- atklāti sakot, daudz apmeklētāju sen nekur neesmu redzējusi. Vajag, lai naktī:)
Bet tagad par vienkāršākiem priekiem.

Biezpiena-melleņu kūka

Recepte- Mila, cookschool.ru
Receptē vēl tika aprakstīta smilšu mīkla pamatam, bet nu es, kā parasti, iztiku ar savas atsaldēšanu.
Vajag:

400 g smilšu mīklas

Pildījumam:

1 gl melleņu (pašlaik, saprotams, saldētu)

2 ĒK kukurūzas cietes
400 g vāpiena biespiena

2 olas

2/3 gl cukura

Gatavošana: biezpienu ar olām un cukuru ļoti rūpīgi saputot ar blenderi, kamēr pārvēršas par pastu.

Veidnē klāt smilšu mīklas kārtu, sadurstīt ar dakšu. izbērt mellenes, pārkaisīt ar cieti. Pa virsu izliet biezpiena massu. cept 180 C līdz gatavibai - kad pīrāga maliņas kļūs viegli zeltainas. Man tas prasa ap 40 minūtēm.

pavasara ziņas

ziemā visi fotografēja sarmu, šodien pilsēta pilna cilvēkiem, kuri mēģina apturēt pavasari. Kur nu vēl botāniskājā dārzā. Un atkal pieķeru sevi fotografējam to balto magnoliju, kaut gan skaidri zinu, ka a)man tā ir iemūžināta pēdējos 10 gadus katru pavasari; b) ļoti reti pēc tam skatos šīs pavasara fotogrāfijas; c) daudz vairāk man patīk augļu koku ziedēšana:). Bet nu trauksme pārņem- viss tik ātri, vajag vismaz fotografēt, ja jau nesanāk dzīvot mājā ar dārzu un mierīgi pavērot:)

pēctalkas prieki

Vakardienas sakoptais parks. Tādas bērnības sajūtas- talka, lapu dedzināšana, iešana pa ielu agri rītā ar zaļu grābekli:) Pikniks starplaikā- arī labi. Zaļā lentīte sarkanās neļķes vietā:)

Un vēl prieks par vīrieti, kurš paskatījās, kā ejam pa celiņu ar slotām un saviesīgi pajautāja: "Tikko nolaidāties, meitenes?"

rupjo kviešu miltu plāceņi un pavasara izpausmes

Visas pavasara norises tik ļoti tieši iedarbojas, taisni jābrīnās. Šodien gāju pāri Vanšu tiltam uz Pārdaugavu un ieraudzīju, ka ledus nokusis- tek ūdens! Un tāds saviļņojums, it kā nez kā būtu gaidījusi šo dienu un skatu! Bet patiešām tekošs ūdens sen nav redzēts- skaisti.

Vēl mājās un darbā esmu apkrāvusies ar ziedošiem augiem- lai uzburtu sajūtu.

Nu, un par plāceņiem:)

Tehnoloģija- tā pati, kā citiem-šeit. Iespaidojoties ar rezultātiem, tagad lieku uz kādām 4 dienām ledusskapī, lai sāktos fermentizācija.
Vajag: Rupjie kviešu milti (nopērkami jebkurā biopārtikas veikalā)+magones+linsēklas+pāris ĒK eļļas, ūdens, šķipsna cukura, šķipsna sāls. Protams, konsistence savādāka, daudz rupjāka.
Un tad savelt bumbiņas, novākt ledusskapī. Nav tik plastiski. Izveltnēt sanāk vispirms ar rokām, tad arī var ar to rīku...kā to sauc? mīklas rullis? lai būtu tā.Cept uz sausas pannas dažas minūtes.
Iespaidi: labi, nekādu pretenziju- tikai nākamai porcijai likšu sēkliņas, kurām vairāk garšas- ķimenes, nigellu.

pavasaris dzīvoklī

Apbrīnojami daudz pavasara vienai sestdienai:)
Apkārtējos vērojot, jāsecina, ka pavasarī cilvēkiem klājas daudz grūtāk, nekā rudenī. Pavasaris uzliek pienākumu līsmot un priecāties par dzīvi, it kā varētu manuāli pārslēgt sevi citā režīmā.
Ajūrveda, savukārt, lietišķi piedāvā mazināt iekrāto ziemas kaphu un būs labi. Tam es ticu vairāk, nekā abstraktiem pavasara solījumiem:)

Bet nu kaut kā jau var just pārmaiņas gadalaikos. Nerunājot jau par to, ka es saplūdu ar tautu un iegādājos gumijas zābakus. Jo vienu brīdi pagājušajā nedēļā man likās, ka ne par ko citu cilvēki principā vairs nerunā- tikai par gumijniekiem. Rindā, darbā, grāmatu veikalā. Visas nejauši noklausītās sarunas grozījās ap šo tēmu. Plūdi - un kā tos pārdzīvot?- nopirkt taču gumijas zābakus! Tagad vairs nebaidos ne no kā. Un eju pa peļķēm ar tādu speciālu relaksētu seju, ar kādu pārvietojas pa peļķēm visi, kas iestājušies šajā klubā.

Un arī mūzika mūsu mājās skan visai romantiska un arī skaista http://www.youtube.com/watch?v=L0afcLgqyt0&feature=PlayList&p=DF02C0CEC73B2A81&index=1
Un vēl, ja jau runa par Pavarotti- viena no manām mīļākajām- ne tik pati dziesma, cik tas, cik ļoti viņi priecājas viens par otru http://www.youtube.com/watch?v=MzMVk8m5Fzs&feature=PlayList&p=DF02C0CEC73B2A81&index=3

Un vispār skaistums vairojas

Antons Ļahovskis un v-diena.

Vakar V-dienas vakaru pavadīju Ļahovska koncertā un vēroju publiku. Interesants kontingents, atšķirīgs no parastā. Izņemot sirmās kundzes, kuras vienmēr apmeklē, pārējie: 1) jauni starojoši pāri ar sarkanām rozēm rokās (romantiskais vakars Operā), 2) ne tik starojoši pāri ap 15 gadiem laulībā (respektabs reveranss komercsvētkiem, acīmredzot) 3)draudzeņu pāri. Un visai maz kāsdu citu kategoriju pārstāvju:). Es gan tikai parteri vēroju.

Jauki bija tas, ka ovāciju laikā cilvēki no sajūsmas kaut ko auroja- pārsteidzoši mūsu visai savaldīgai publikai.

Bet ne par to. Ļahovskis ir mans elks:)

-25 un lēkāšana uz vietas

Man ļoti patīk šāds laiks, jo tas lauj novērot parādību, kuru ik gadu nodrošina tikai un vienīgi sals- pastiprinātu un ļoti emocionālu rīta komunikāciju. Kad tie, kas varonīgi nonākuši līdz darbam, apspriež to simts un vienā veidā un arvien dramatiskāk un atrod arvien jaunus Simptomus un Izpausmes.
Nu un protams adrenalīns:)
Un vēl- vakar vakarā Pārdaugavā gaidīju trolejbusu uz centru un lēkāju uz vietas, lai sasildītos. Biju viena. Tad atnāca vēl viena jauna sieviete, brīdi pastāvāja blaukus un arī piebiedrojās. Kad kāpām trolejbusā, viņa man teica- "Liels paldies, es viena kautrētos lēkāt!" `
āāā! Man tā patika!!!!!

sarma

Visa progresīvā cilvēce fotografē un publicē sarmu. Es arī negribu stāvēt malā:) Ziedoņdārzs. Kurš priecē visos gadalaikos un vispār ir glīts parks. Jo esmu lokālpatriote:)

ziemas prieki un chilli con carne

Nācās šodien atteikties no ieplānotā, visu atmest un doties uz Biķernieku mežu, jo tā saule ārā nedod mieru- pārāk eksotiska parādība. Mežā ieradāmies ar trīs dažādām konstrukcijām braukšanai no kalna, diviem termosiem un trīs cilvēku neatkarīgi vienam no otra sarūpētajām sviestmaizēm, keksiem un tml.:)) Kā jau vienmēr- dabas apbrīnošanas kvalitāte ir cieši saistīta ar to, vai ir pietiekami pārtikas:)) Bet nu tur bija ļoti skaiski, ļoti pasakaini. Cilvēku ne pārāk daudz.
Vienīgais- suņi. Lieli priecīgi suņi, no kuriem baidās mans bērns un kuru saimniekiem ir precīzi tas pats sindroms, kas mazu bērnu vecākiem. Vecākiem liekas, ka visa pasaule ir sajūsmā par viņu bērniem, bet suņu saimniekiem liekas, ka visiem jābūt aizkustinātiem par milzīgiem vilkiem, kas priecīgi un nepieskatīti skraida starp (svešiem) bērniem.

Bet nu- par ēdienu. Ideālais ēdiens pēc šāda veida pastaigas.

Chilli con carne

Avots-žurnāla „Garšīgs” 1.numurs, mani komentāri slīprakstā
Vajag:1 ĒK eļļas
2 daiviņas ķiploka, sīki sakapāta
½ sarkanā čili pipara pāksts
300 g maltas liellopa gaļas
800 g kārba konservētu pupiņu
400 g kārba konservētu tomātu savā sulā (es saspaidīju un vispār man liekas, ka vajadzētu pusotru reizi vairāk)sauja bazilika lapu
sāls
Gatavošana:Dziļā pannā sakarsē eļļu un apsutini ķiploku. Neļauj apbrūnēt, jo tas var kļūt rūgts. Pievieno sīki sagrieztu piparu. Pievieno malto gaļu un ar dakšiņu sadrupini. Cep, līdz tā nedaudz apbrūnējusi. Pievieno pupiņas un tomātus. Iemaisi baziliku. Ļauj, lai mērce uzmet kārtīgu burbuli. Sasali pēc patikšanas. Pasniedz karstu.
Iespaidi: ļoti ātri pagatavojams, garšīgs un ziemai piemērots ēdiens. Ņemot vērā gaļas liesumu un termiskās apstrādes laiku, sanāk, ka arī gana veselīgs. Nesaprotu, kāpēc tik ilgi neizmēģināju.

pilsētas detaļas

Pēdējā laikā uz ielām (veikalos, kafejnīcās) uzmanīgi ieklausos svešu cilvēku sarunās pa mobilo. Jo vienu brīdi mani pilnīgi pārsteidza, cik daudz cilvēki melo! Nu, ne jau par būtisko- par to neko nezinu, bet par tehnisko. Viņi melo, ka ir darba dunā- sēžot Gaskoņas kadetos, ka ir sporta klubā- ejot pa ielu, ka šķērso Stabu ielu- tuvojoties Vecrīgai un tml. un tml. Viena večiņa, gaidot rindā Tallinas ielas pastā, tik sirsnīgi un enerģiski kādam stāstīja, ka tagad visu pērk Superneto un nāk uz mājām! Fascinējoši un aizkustinoši cilvēki cīnās par savu privātumu, tiesībām nestāstīt par sevi. Man arī bieži vien nepatīk atbildēt pa telefonu- kur esmu un ko daru.

Staro Rīga

Sestdien samērā nejauši dabūju fragmentu no Staro Rīga- Vērmanes dārzu. Nepatika- izņemot medūzas kokā. Likās- izklaidējas mākslas vidusskolas audzēkņi (atvainojiet, audzēkņi- nekā personīga, katrai izklaidei savs vecums:))- pretenciozi un neinteresanti.

Taču vakar gājām ar bērnu mērķtiecīgi apskatīt un- ņemu savus vārdus atpakaļ. Žēl, ka bija auksti un lija- pat divreiz dzertā tēja ar bulkām neglāba. Sēnes pie kazarmām uz mani atstāja lielu iespaidu un Pēterbaznīca- protams. Un dejotājs(-a) audumā pie Zviedru vārtiem. Konventa sēta ar "Riekstkoža" mūziku vienmēr varētu būt tāda- jauki un dekoratīvi.

Vēl man ļoti patika ģimenes, kas fotografējās Doma laukumā pie krāsniņām un mazu skolnieku grupa, kurai skolotāja ar skaļu balsi ļoti konspektīvi skaidroja- kā jāsaprot šī māksla.

Vēl pēkšņi paskatījos pa logu un ieraudzīju, ka ieradušies citplanētieši- Skanstes iela, vai? Nezinu, taču iespaidīgi. Ziepjutrauks nekā neļauj fiksēt īsto iespaidu, ko atstāj milzīgi gaismas stari no māju jumtiem līdz ļoti zemajiem mākoņiem.

Baltā nakts'09

Kā vienmēr- tāda neviennozīmīga sajūta. Arvien mazāk kas tā nopietni un/vai vizuāli uzrunā, taču pēcgarša rodas ar laiku. Tagad domāju- tā istaba ar Jēzu Blaumaņa ielā- cik nopietni/ironiski tas bija? Un sauna spīķeros bija bezgala aizkustinoša. Cirkā varēja noķert negaidītu transu.
Bet nu vispār skumji no tā, ka pilsēta atdzīvojas tikai uz vienu vakaru. No kurienes izlīda visi šie cilvēki? Pēdējos mēnešos mani neatstāja kapu sajūta, staigājot pa Rīgu.