sestdiena, 2016. gada 16. aprīlis

frikadeļu stratēģija

man jau likās, ka skaistā doma par sevis disciplinēšanu rakstot katru dienu vairs neizdosies, nekļūdījos. Tie laiki ir pagājuši))
Atvainojiet (nu, tā tāda formalitāte, tomēr solīju publiski, ne jau es domāju, ka tas bija kādam būtiski)
Par frikadelēm.
Gribu pastāstīt, kā es tās izmantoju ilgtermiņa vajadzībām (proti, bērna barošanai pēc skolas).
Pirmkārt, frikadeles es vienmēr vāru no vislabākās gaļas, sen jau nepērku malto gatavo, maļamās mašīnas man nav, līdz ar to, kad Rimi iestājas atlaide nu tādai ļoti skaistai karbonādei, es riskēju ar savu garā vesela cilvēka reputāciju un lūdzu pārdevējām man to samalt. Viņas skatās līdzjūtīgi, mēģina atrunāt mani bojāt tik labu gaļu (tai vietā lai skaisti saceptu to mīklā un eļļā!), bet man ir universāla atruna- skumji saku, ka bērns tikai tā ēdot.
Veikala mašīnas ir ļoti labas, jo maltā gaļa sanāk rupja un gaļīga.
Pērku uzreizi kilogramu.
Tad es šim kilogramam pielieku klāt 1 olu, sāli, labi daudz svaigi maltu piparu maisījuma, sīki sakapātu lielu sīpolu, var arī pētersīļus vai kādu oregano.
Saveļu bumbiņas, lieku verdošā ūdenī pāris laura lapas un vāru bumbiņas 3-4 minūtes.
Viss.
Šķidrumu pēc vārīšanas nekad neizmantoju, es tā vāru arī parasto frikadeļu zupu (kā arī vistas buljonu, protams, izlejot pirmo novārījumu)
Un tagad man ir pilns konteineris pusgatavu bumbiņu. Daļu var sasaldēt nebaltam darba dienas vakaram.
Var izvārīt jebkādu zupu- frikadeļu, skābeņu, spinātu, pupiņu un t.t.
Var tās vnk apcept. Var pielikt jebkuram sautējumam vai sasautēt tomātu mērcē.
3-4 dienas tas atrisina visus ēšanas jautājumus.