par tirdziņu

Esmu nedaudz atstājusi novārtā šo blogu- tas tikai līdz sestdienai, kad notiks šis tirdziņš, kurā piedalīšos ar aripriek'u uzlīmēm, grāmatzīmēm, papīru.
Pēc tam atgriezīšos un kompensēšu:)

Jautājumi par kaķiem

Sarunās daži jautājumi kaķziņiem. Jau iepriekš paldies!

Ziemassvētki tuvojas

,kaut gan noticēt ir praktiski nereāli. Un nav jau lieta tikai laika apstākļos. Kaut gan, ja nav noskaņojuma, dekoratīvais sniegs var ievērojami palīdzēt. Šogad palikām bez šī atbalsta:)
Taču viss notiek. Ledusskapī dzīvo augļu kūka, dzīvoklis ir kā kara darbības zona- šeit nedrīkst iet, tur nedrīksts skatīties. Šodien atstiepām ar bērnu egli. Egles pārdevējs bija mārketinga ģēnijs, fakts. Es nekad nepirktu tik asimetrisku un apgrauztu, taču viņš pateica manam bērnam, ka visi šie apgrauzumi ir briežu darbs. Un viss, tālāk iet nebija vajadzības. Jo mans bērns mīl visus dzīvniekus, taču brieži ir vieni no īpašajiem:)) Rezultātā mums ir megakupla, taču visai dīvaina egle ar četrām galotnēm. Nu, jāsaka, ka tomēr nedaudz esam atkāpušās no neirozes, kas vajāja mūs ar māsu dziļā jaunībā- katru gadu mēs uzķērāmies uz domas, ka neviens, izņēmot mūs, ŠO mājās nenesīs un pirkām...:)
Un tagad gribu beidzot pārvarēt slinkumu un ielikt šeit mūsu ģimenes Ziemassvētku torti. Jo tā ir izcila.
Cik atceros, biskvīta pamatrecepte ir no bbcgoogfood.com, viss pārējais- gadu gaitā pieslīpēts savs.

Ziemassvētku torte

Biskvīts:

1 neliels apelsīns
100 g miltu
1 TK cepamā pulvera
0.5 TK maltu krustnagliņu (vai koriandra)
2 ĒK kakao pulvera
1 TK kanēļa
100 g smalki maltu mandeļu
175 g  mīksta sviesta
175 g muskovdo cukura (var arī citu brūno)
4 olas (atdalīt baltumus no dzeltenumiem)
Krēms:
500 ml saldā krējuma
25 g pūdercukura
1/4 TK kanēļa
1/4 TK maltu krustnagliņu
Glazūra:
100 g tumšās šokolādes
50 ml saldā krējuma
Rotāšanai:
2 saujas mandeļu plāksnīšu, apelsīnu sukādes, kokteiļķirši
Gatavošana:
1. Izvārīt apelsīnu (aptuveni stundu), atdzesēt, samalt kopā ar mizu rupjā maluma biezenī (kauliņus pirms tam, protams, izņemt:)
2. Miltus sajaukt ar cepamo pulveri, kakao, garšvielām, mandelēm.
3. Cukuru saberzt ar olu dzeltenumiem un sviestu- kamēr masa kļūst tāda kupla. Pielikt apelsīnu.
4. Kārtīgi sakult olu baltumus.
5. Sajaukt miltu maisījumu ar apelsīnu maisījumu. Akurāti pievienot olu baltumus.
6. Mīklu likt izklātā ar papīru veidnē. Cept 170 C aptuveni 40 minūtes.
Svarīgi: ja vēlaties 4 kārtas, uzreiz sadaliet mīklu 2 daļās un cepiet tās atsevišķi.
7. Atdzesēt biskvītu 5 minūtes veidnē un tad pilnībā- uz režģa. Sagriezt gareniski (vienmēr darīju to ar diegu, šogad izmēģināšu jaunu rīku- stīgu speciāli šim nolūkam)
8. Pagatavot krēmu: visu tam paredzēto sakult. Dāsni pārziest visus biskvītus (starp slāņiem es 2 reizes taisu mandeļu skaidu kārtu). Salikt kārtas tortes veidā.
9. Izkausēt ūdens peldē šokolādi ar krējumu. Pārklāt ar glazūru torti, rotāt.
10. Atstāt ledusskapī vismaz uz diennakti. Tā ir torte, kas kļūst garšīgāka ar katru dienu.

kartiņas

Šeit ir aprakstīts veids, kādā varat piedalīties sarunu blogā un dabūt par to paštaisītu kartiņu ar recepti:)

Marutai un vispār:)

Pēc lasītāju pasūtījuma pievienoju etiķeti "smilšu mīkla" (kā arī "piparkūku mīkla" un arī pievienošu "kārtainā", kad pagatavošu (ir man šādi ambiciozi plāni), jo pašlaik te ir viena recepte, taču pirkto es jau kādu laiku nelietoju.

Zem etiķetes ieliku pamata mīklu un gadījumus, kad to izmantoju. Meklējot receptes konstatēju, ka atrodamas vēl dažādas citas smilšu mīklas- vismaz 3, taču uzglabāju un izmantoju ikdienas vajadzībām es vienu konkrēto.

Vēl pievienoju etiķeti "veikalā" un noņēmu "atbildes", jo tās neko nenozīmē.

Vai ir vēl priekšlikumi? Vai gana saprotama ir etiķete "krājumi" vai tas latviski skan bezjēdzīgi? Vai arī visu, ko es gatavoju ilgtermiņa vajadzībām, var saukt kaut kā savādāk?

sarunas par priekiem

ir tapis kārtējais bloga atvasinājums- sarunas par priekiem.
Diemžēl, šī platforma neļauj uzlikt iesākuma ierakstu augšā, lai vienmēr rēgotos (vai arī es neprotu?), tādēļ skaidrojums jāmeklē manuāli pirmajā ierakstā.
Tiksimies tur!

ne par ēdienu

Par ēdienu būs rīt.
Bet šodien- par Positivus'u. Pēc kura es guļu jau otro diennakti, jo tas ir vienīgais veids atпriezties pie realitātes ne pārāk traumējošā veidā.
Muzikālajā ziņā interesantākais festivāls no pieciem, kaut arī joprojām samērā daudz akustisko ģitāru un vijoļu:) un arī neesmu vairs vecumā, kad klausās Hurts:)Vispār jau vairs pat neatceros šādu vecumu, kad var ar baudu klausīties kaut ko tādu:)
Taču man ir vismaz viens jauns iespaids- Yoav un man ir milzīgs veciespaids... nostaļģiskais iespaids... mūžīgo vērtību iespaids- protams, ka James. Jāsaka, tas bija viens no labākajiem koncertiem, ko dzīvē esmu apmeklējusi, kad uz skatuves ir nevis vienkārši augstas klases profesionālis, bet cilvēks, kuram pašam ir jautri un viss patīk.
Tas gan nav ieraksts no koncerta, vēl nav labu youtub'ā.


Ir vēl iespaidi, par tiem uzrakstīšu vēlāk.
Un man ir daži iespaidi par ēdināšanas iestādēm (jā-jā)
7. Turkebab (ceru, ka pareizi uzrakstīju, pārbaudīšu, kad redzēšu). Nu ļoti labs fastfūds! Demonstrēja tādu veiklību, ēdiena kvalitāti un laipnību, it kā nebūtu milzu pūlis, bet ēstuve Vecrīgā (cik saprotu- pretī universālveikalam, Vaļņu ielā). Kebabs (ap 3 Ls)- ļoti garšīgs. Draugi, kuri apmeklē regulāri, zināja teikt, ka tieši šāda garša, atsaucība un t.t. ir vienmēr.

8. Idille- nezinu, kas tas bija, tas vēl jānoskaidro, jo ar šādu nosaukumu un logo tīmeklī atradu tikai eko-veikalu Birznieka-Upīša ielā. Izcils ēdiens, izcili zēni pie letes, ļoti draudzīgas cenas. Veģetārais burgers ar kazas sieru bija fantastisks.
Apdeits: šos burgerus gatavo http://www.ecocatering.lv/ stendā, tirdziņos Kalnciema ielā un Berga bazarā. Gan dārgāki, nekā Positivus'ā, bet nu ir tā vērts.
UPD 07.2014. Nu, tagad jau ir pamats rakstīts tieši par ēstuvi Matīsa ielā. Tā ir ļoti laba un draudzīga, tur ir milzīgs brančs no vietējiem un sezonāliem produktiem. Vienīgais trūkums- apšaubāmā plēve, kurā ievīstīta āra terase:) Cenas vairāk patiks kompanijām un atsevišķiem cilvēkiem, ja jums ir līdzi bērns, kurš, teiksim, ēd tikai putru- nu, jums nepatiks:)

9. Rakari. Diemžēl man ir slinkums un nespēju vēl nokoncentrēties, lai uzrakstītu izvērsti, bet nu tomēr nedaudz. Kopš pagājušā gada nekas nav mainījies- briesmīgākās brokastis manā mūžā- nevar teikt, ka superdaudz, taču viesnīcās esmu dzīvojusi gana, salīdzināt varu. Nekas, nekur, nekad nevar pat līdzās stāvēt. Cilvēki rupji un ciniski izmanto to, ka viņiem nav nekādas konkurences. Mēs dzīvojām ļoti dārgā numurā (absolūti nemotivēti- koka mājā bez skaņas izolācijas un kaut kādām ekstrām) un brokastis- jūlijā, Latvijā, laukos!.. nu, to nevar aprakstīt. No mūsu 4 neizlutinātu cilvēku kompānijas ēst putru nespēja neviens un arī atkost tehnoloģiju, kas ļauj pārvērst auzu pārslas par līmi neviens nespēja. Sortimentā bija vēl omlete (centrādī citā laikā- 2,80 Ls- tātad, kā Osirisā vai Tinto:))- sveiciens no bērnudārza, tādi ūdeņaini klucīši. Vai arī brokastu plate, uz kuras tika pa 2-3 šķēlēm eksponēti "vecie" garie gurķi, apkaltis nenosakāms siers, izkususi kūpinātā desa, pārlieta ar majonēzi vārīta ola un no tālās Holandes atceļojis tomāts. Ak jā, vēl viens dzēriens- vai nu kafija, vai nu ūdens. Pie letes tradicionāli skolnieki, kas pat teorētiski netiek galā ar to, ka Rakari festivāla laikā ir pilni un acīs viņām ir šausmas un papildus kafijas pasūtījums izraisa tāda mēroga sastrēgumu, ka riskēt neieteiktu nevienam.
UPD 07.2014.  Nosprāga vēl pirms gada, jo uz pasaules ir taisnīgums!! :))

atvaļinājuma teorija un prakse

Gandrīz jebkuram strādājošam cilvēkam pienāk diena x, kad viņam sākas atvaļinājums. Manuprāt, diena x nav viennozīmīgi pozitīva parādība, taču pastāv cilvēki, kuriem atvaļinājuma fakts nerada ambivalentas un biedējošas sajūtas- jā, es pat tādus pazīstu...varbūt. Taču es pie tiem nepiederu un vairākums cilvēku man apkārt nepieder arī. Pārsvarā cilvēki ļoti gaida atvaļinājumu, taču stress un nedrošība pārvar jebkādu prieku un plānošanu, atvaļinājumam iestājoties. Jo neviens no mums nestrādā tik smagu darbu, lai ilgstoša reģenerācija būtu akūti nepieciešama. Ak jā, es aizmirsu galveno- mans atvaļinājums šogad ir precīzi 2 mēnešus garš:) Līdz ar to ir vajadzīga zināma drosme, koncentrēšanās un vēl dažas lietas, lai pamostos trešdienas rītā un saprastu, ka līdz 22.08. esmu pilnīgi, hm, brīva. Jā, ir noīrēta vasarnīca klusā vietā, ir nopirkti pāris jaunu apģērbu un dažas grāmatas, taču tas ir naivi- cerēt, ka tas viss var kā līdzēt, kad pretī ir šis milzu laika monolīts un- uzmanību!- nepieciešamība kaut ko Just. Vienīgā iespējā sākt atvaļinājumu mazāk sāpīgi, būtu kārtīgi pedzerties Jāņos kopā ar visu tautu, taču šie svētki neko priekš manis nenozīmē, dzert es negribu, piekopt kādus pagānu rituālus liekas samērā falši. Bezcerīgi, būs tik jātiek galā pašai. Un šogad es atradu veidu, kā uzsākt atvaļinājumu bez panikas, drudžainas alkohola lietošanas, šopinga vai tamlīdzīgām lietām. Es pateicu sev, ka atvaļinājuma sākumā ir jābūt vairākām dienām, kad drīkstu būt dārzenis- ne domu, ne aktivitāšu, ne saulaina garstāvokļa, ne relaksācijas, ne ilgtermiņa plānu- neko no šīm lietām nevaru uzģenerēt mākslīgi tikai tāpēc, ka atvaļinājumu grafikā ir ierakstīts, ka jāsāk priecāties. Un tas palīdzēja. Mazas darbības- iztaisīju smilšu mīklu, pabeidzu lasīt 2 grāmatas, paskatījos sen ierakstītu filmu, nopirku gurķus tirgū, sakārtoju dzīvokli pirmo reizi pa daudziem mēnešiem... nu, kaut kā tā.
Un tad tiku uz visu vasaru pie velosipēda un varēja uzsākt velosipēdistu subkultūras izpēti Saulkrastos- kur un kā un kas brauc un cik tieši tas ir patīkami. Ļoti patīkami izrādījās, ļoti. Un tagad šausmas mani ir atstājušas un var pat iedomāties, ka potenciāli jūlija koncerti varētu būt patīkami un sen jau laiks aizbraukt uz dienu uz Tallinu... varbūt:)

 

 

7 lietas

arī pilnībā palaidu garām šo flešmobu.
stafeti saņēmu no Lauras
Tātad.
1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
Kādreiz, cerams, būs tā, ka varēšu necelties septiņos.
2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
Sejas uzbūvi un saturu.
3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
Aj, vienalga. Atkarībā no tā, vai tur būtu elektrība.
4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
Izdzēru lielu krūzi tējas.
5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
Bērna klases audzinātāja.
6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?
1962.g. padomju filma "Дикая собака динго"
7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?
Эмиль Ажар "Вся жизнь впереди"
Stafeti nododu Ilonai un Aijai

Saimona kaķa svētki

Skatos blogos, kuriem sekoju- cilvēki sāk atgriezties pie normālas dzīves. Lasa, gatavo ēst, nodarojas ar rokdarbiem. Faktiski, es arī visu to daru, taču sajūta ir, ka esmu totālā anabiozē. Tumsa un aukstums. Arī darba vairāk, tas traucē daudzveidīgai dzīvei. Taču ir viena izcila jauna maize, top gara un mīksta šalle (jo es protu adīt tikai taisnstūrus bez mustura:). Šovakar iznesīšu pagalmā egli. Eglēs žēl- stāv kā jauna, taču cik var, šī meža dzīve jau apnikusi.
Ļoti sen neesmu rakstījusi par grāmatām- kādreiz izlēmu tomēr šeit nerakstīt, jo lasu krieviski. Un pārsvarā tulkoto literatūru. Līdz ar to komentāri nav pārāk ticami un uzticami. Nedaudz žēl, jo lasu daudz un pati pievēršu uzmanību citu cilvēku komentāriem, bet nu.
Un finalizējot šo bezmērķīgo ierakstu, gribu padalīties jaunā Saimona multenē. Jo kaķis arī svinējis.

nekulinārais

kaut gan šādu ierakstu manā blogā ir maz, tomēr šodien jūtos ļoti aizkaitināta. Par paviršību un neprofesionalitāti. Gribēju nopirkt žurnālu "Dienas ēdieni" (kurš citādi man patīk arvien vairāk, jo ir dzīvs), taču neizdarīju to, jo pilnīgi nesaprotu, kā reaģēt uz vienu lietu. Viktorija Puķe un viņas receptes. Labs blogs, pēc līmeņa identisks krievu livejournal blogiem, no kuriem tematiski arī smeļas. Viss ok, viss gaumīgi, BET. Kāpēc žurnālā visi šie krievu blogosfēras hīti tiek publicēti kā VP receptes? Nu viņa taču norāda savā blogā avotus un nekādā ziņā netēlo, ka ir to sapnī ieraudzījusi! Tas ir intelekuālais īpašums, receptēm ir autori un pulicēt žurnālā nav viens un tas pats, kas rakstīt savā blogā- ar atsauci un savām bildēm! Es krievu livejournal vidē ganos gadiem,  pazīstu gan šīs receptes, gan- protams- avotus, gan daudzus precedentus, kad par šādām lietām žurnāli iekūlās pamatīgās nepatikšanās.
Cik saprotu, legāli to var darīt tikai, ja receptes īpašnieks rakstiski atļauj. Ceru, ka žurnālam ir šīs atļaujas, jo viņi nostāda Viktoriju traki nepatīkamā un riskantā stāvoklī.
Kaut gan- pat ja atļaujas ir- civilizēti būtu pieminēt īstos autorus.
Varbūt es kļūdos un neņemu vērā kaut kādus acīmredzamus apsvērumus?

ziemassvētku vārdi:)

nedaudz aptrūkās laika, lai tā kvalitatīvi un secīgi izdarītu šeit kaut ko par godu Ziemassvētkiem- ieliktu receptes, uzrakstītu pateicības un sveicienus, nodotu sveicienu nabaga Runcim, cerot, ka saimnieki piemirsa par viņu, pārņemti ar egles rotāšanu.
Nu, šodien joprojām viss notiek un nav par vēlu. Mums šodien tāds tipisks 1.janvāris- bērns skatās ar no darba atnesto projektoru uz sienas kaujas no "Gredzenu pavēlnieka", es pārlasu visas Hornbija grāmatas, kuras atradu mājās un visi ēd stipri par daudz vakardienas svētku cienasta pārpalikumus.
Bet ne par to.
Mīļie lasītāji, skatītāji, recepšu lietotāji un- it īpaši- sarunu biedri-komentētāji! Man ir liels prieks, ka jūs negaidīti uzradāties manā dzīvē un es to ļoti novērtēju! Paldies un priecīgus svētkus!
Kaut gan visiem jau noteikti pārdozēti džinglbēli un pat avemarijas, tomēr apsveikumam ielikšu tematiski atbilstošu jauku Coldplay singlu- manuprāt, bez liekām pretenzijām un sirsnīgs.

nekulinārais

nevarētu teikt, ka es esmu dievbijīga vai centīgi piekopju ap-ziemasvētku rituālus vai man klusībā patīk multfilma "Polārais ekspresis"- megasalkans gabals par Ticību-Brūnumam-Un-Santaklausam.Taču neesmu arī ciniska, vienldzīga, kā arī nepiekopju alternatīvas reliģiskas/pagāniskas sakrālās darbības. Mani neuztrauc arī svētku komercializācija, jo esmu pārliecināta, ka tā "nāk no iekšām"(c). Taču ne par to. Šogad ļoti pamanu pilnīgu bezjēgu, kurā tiek izmantoti vārdi un jēdzieni- nezinu, vai tā bijis vienmēr, taču šogad aizdomājos- faktiski, tas jau sāk kļūt reliģiskās jūtas aizskaroši. Labi, ka man tādu nav. Tāpēc vienkārši pretīgi. Piemēru ir daudz, bet mans tops šogad ir šads-
1. Pirmās Adventes rītā bērns ieslēdz tv un es redzu priecīgus (pieaugušus!) cilvēkus, kuri ar entuziasmu saka man- "Klāt ir pirmās Adventes superbingo!"
2. Pa radio- "Krutākais Ziemassvētku pārtijs klubā "Godvil"! (diez, ko viņi tur darīs??)
un mans vismīļakais un iespaidīgākais-
3. Uzraksts uz Grīziņkalna veterinārās klīnikas- "Ziemassvētku akcija! Runča kastrācija- 12.99 Ls!" Šausmīgi žēl kļuva tā runča. Tāda svētku dāvaniņa...

jaundzimušais blogs

Lai nu šis blogs (emuārs:)) paliek, galvenokārt, ēdienu tematikai. Savādāk iestāsies pārmērīga nekārtība:)
Līdz ar to dzimis ir jauns- http://www.ariprieki.blogspot.com/, to administrēsim kopā ar māsu un tā tēma būs pašu un citu rokdarbi, mājas-izdaiļošanas-darbi, resaiklošana, internetā atrastās idejas, kaut kā pārveidošana un citas blakustēmas. Blogs veidots vakar, taču saturs pieaugs ātri:)
Kā kādrez bija rakstīts uz dīvainas izskārtnes kaut kādā mikrorajonā- Laipn lūgt!

13 jautājumi

Nopirku svētdien jauno Dienas ēdienžurnālu, izlasīju- interesants. Žēl, protams, ka nav un laikam nebūs bieza skaista žurnāla- man nepatīk šis Ievas virtuves formāts un kvalitāte, taču tās ir detaļas. Kopumā gaumīgs, daudzveidīgs un aizraujošs ar cilvēkfaktoru. Rītiņa dažas no 13 atbildēm deva mums tēmas svētdienas svētku sarunām. Teļa dziedzeri. Un vispār. Citi aptaujātie arī labi. Tās austeres šampānieša mērcē- bija vai nebija joks?
Tad Signis uzrakstīja savas atbildes. Es arī gribēju, bet kautrējos. Taču tad sapratu, ka šīs atbildes būs daudzos ēdienblogos- flešmobs:), un vēl saņēmu pamudinājumu.
Tātad.
1. Nosauciet trīs produktus, kas vienmēr ir jūsu mājās!Maize, siers, tēja.
2. Jūsu mīļākais restorāns?Šis jautājums man sagādāja visvairāk rūpju. Nezinu, nav. Katrs, kurā es nonāku, jūtos labi un ēdu garšīgi ir mans mīļākais konkrētajā dienā. Dažos atgriežos vēl, dažos gribētu atgriezties, taču tā, lai vēl un vēl- nav. Pēdējos gados arī maz eju uz restorāniem.
3. Dzēriens, ko visbiežāk izvēlaties?Tēja. Ne melna un ne zaļa. Augļu, garšvielu, baltā.
4. Maltīte, kas visvairāk palikusi prātā?Kādreiz es daudzus gadus dzīvoju nabadzīgi. Kaut kādi hipiji, stopošana, vīns pa 35 santīmiem (!) un tml. Biju pāris reizes bijusi kafejnīcā “Doms”, par restorānu pastāvēšanu tikai nojautu, tie atradās ārpus manas orbitas. Un tad draudzene mani 17 gadu dzimšanas dienā aizveda uz toreiz tikko atvērušos restorānu “Lido” Lāčplēša ielā (nejaukt ar ēstuvēm, kas pastāv līdz šim). Es neatceros konkrēti- ko tur ēdu, taču pa vienu sekundi varu atsaukt atmiņā smaržu, viesmīļa seju un sajūtas. Tas bija brīnums un kultūršoks.
5. Vissliktākā ēdienreize, kāda jums jebkad bijusi?Polijā pusaudža gados mani cienāja ar nacionālo zupu fļaki. Ceru, ka šo ārprāta etalonu nepārspēs vairs nekad nekas.
6. Ko jūs gatavotu, ja šī ēdienreize būtu jūsu pirmais randiņš?Man ļoti patīk gatavot ēst, ļoti. Taču manas iztēles nepietiek, lai iedomātos kontekstu, kurā es pirmajā randiņa jebko gatavotu. Man pirms senu draugu ciemos nākšanas rokas trīc no uztraukuma, bet te randiņš! Vārdu sakot- tējas ievārīšana (vīna atdzesēšana, kafijas samalšana) varētu būt mans kulinārais pienesums.
7. Kuram slavenam cilvēkam jūs gribētu pagatavot maltīti?Un arī par šo jautājumu es domāju no paša rīta. Ēdiena gatavošana kā iespēja kādu satikt vai kā iespēja kādam izteikt pateicību/iepriecināt? Pirmajā gadījumā tas būtu Dalailama.
8. Pavārgrāmata, kas atstājusi uz jums vislielāko iespaidu?Pagaidām nav, jo es brīvi nelasu angliski. Tulkotās man ir patikušas daudzas, taču par iespaidu es to nesauktu. Ir daži interneta resursi, kas mainījuši manus priekšstatus par ēdienu un ēšanu.
9. Ko jūs vēlētos ēst pēdējās vakariņās?Varbūt apēstu 5 smalkmaizītes, ko neesmu atļāvusies jau gadiem. Un vēl es gribētu biezpiena sieriņu “Mazulis” precīzi ar to garšu, kas bija pirms 20 gadiem.
10. Kurš no bērnības ēdieniem visvairāk palicis prātā?Nez, vai varētu atkal par to sieriņu? Taču man ir vēl viena atmiņa. Kādreiz es nopirku gastronomā karstu baltmaizes bulku pa 3 kapeikām un limonādes „Baikāls“ pudeli. Šī kombinācija ilgus gadus bija manu kulināro iespaidu virsotnē.
11. Visdīvainākais ēdiens, ko jebkad esat ēdis?Bērnībā es uzskatīju, ka ir šāda delikatese: baltmaizes šķēle jāsamitrina zem krāna, tad jāapber ar cukuru un jāēd. Pašlaik man liekas, ka tas ir samērā dīvains ēdiens. Man nav izredžu, es principā neēdu neko dīvainu, pārāk švaki nervi. Pat varžu kājas nespēju pagaršot.
12. Veģetārisms – laba doma vai traka ideja?Mani uztrauc fanātiķi un liekas sveši pakārtot dzīvi ēšanas sistēmas izkopšanai. Tas par galējībām. Visādā citādā ziņā man ir pilnīgi vienalga. Domāju, ka man būtu vieglāk sadzīvot ar vegānu, nevis konceptuālu gaļēdaju.
13. Kas ir labākā/sliktākā lieta latviešu virtuvē?Es nezinu, kas ir domāts ar latviešu virtuvi. Ja runa ir par nacionālo ēdienu- zirņiem, sklandu raušiem, skābputrām- man nav nekas īpašs sakāms- visu ziemeļu tautu virtuves ir līdzīgas un līdzīgā veidā simpātiskas. Ja runa ir par to, kā ēd vidusmēra latvietis- arī nejūtos kompetenta sociālajos pētījumos. Daudzi cilvēki man apkārt ēd garlaicīgi, vienveidīgi un neveselīgi, taču to dara daudz kur. Majonēzes masas jau nav lokāla parādība, kā arī fāstfūds.

nu ļoti veca Koena dziesma

angļu valodas nezināšanai ir viens pluss- citus nezinu- pārliecība, ka Koena dziesmas ir par sievietēm, jūtām un dažādām eksistenciālām skumjām. Reiz viens mans draugs sāka jau man atklāt patiesību par viņa dziesmu sociālo tematiku, taču es pārtraucu šo nevajadzīgo sarunu un joprojām dzīvoju pārliecībā, ka no pusaudža gadiem klausos kaut ko romantisku:))

baiļu siena

Katru dienu cilvēki raksta uz tās visu, no kā baidās. Katru rītu ar šļūteni tiek nomazgāts viss rakstītais.
Nezinu, vai tam ir kāda terapeitiska iedarbība, taču, neapšaubāmi, ļoti iespaidīgi un metaforiski.

Via mi3ch.livejournal

Piens un Madaras festivāls

Naktī garas tūres rezultātā nonācu "Pienā" (sen tur nebiju naktī bijusi). Pirms nedēļas biju tur viņu mini festivālā- tas bija ļoti labs. Nekā lieka, manierīga vai pārāk rafinēta. Vienkārši apbrīnojami dzīvs pagalms- pēc Rīgas standartiem. Šonakt, protams, "Piens" daudz vairāk bija līdzīgs pavisam parastam klubam- pat mūzika bija banāls umc umc. Bet nu tā anturāža vienalga ir patīkama un vide- samērā draudzīga. Vēl neliela robeža atšķir "Pienu"no citiem- nedaudz jaunāki un nedauz vairāk apdzērušies apmeklētāji- un nebūs tur jēgas iet.
Fotogrāfija no mini festivāla 01.08.-

Taču tas nav tas, ko es gribēju rakstīt- 14.08. atkal kaut kas līdzīgs notiks AB dambī. Šeit.

Liepāja' 2010

šodien par ēdienu nerakstīšu:) Jo mūsu atbilde karstumam ir gurķi, kefīrs un sezama sēkliņu batoniņi no Rimi- saldajā.
Tātad, par Liepāju.
Esmu to redzējusi visos iespējamos gadalaikos, taču šogad, kad manāmi palielinājies pamesto namu skaits, labus restorānus vairs par tādiem saukt nevar un vakaros ielas ir tukšākas, nekā pirms gada, secinu, ka Liepājai šausmīgi piestāv karstums. Tas nemaz nav tik pašsaprotami, jo Rīgu, piemēram, tas neizdaiļo. Bet Liepājā pēršņi var atrast vidusjūras reģionu krāsas un noskaņas un tad apskrubinātie koka pagalmi ar tumšādainām sievietēm mežģiņu kombinācijās, kuras smēķē pie loga, liekas visai loģiski. Kaķu daudzums (vienā vakarā pa ceļam uz mājām saskaitījām ar bērnu 39), brīvi pa ielām skraidošu bērnu, spilgti zilā krāsā krāsotu koku sienu, "dzīvās mūzikas" kafejnīcās, pagalmos izkārtas krāsainas veļas daudzums- viss liecina, ka Liepāja tikai izliekas par parastu Latvijas pilsētu.

pēdējās dienas ar internetu:)

virsraksts izskatās visai dramatiski:) Taču nekā tāda- vienkārši pēc pāris dienām uz kādām trīs nedēļām došos uz Liepāju un pirmo reizi neņemšu līdzi datoru. Slinkums domāt- ar kādām apziņas stāvokļa izmaiņām tas saistīts, taču konkrēti jūtu nepieciešamību pēc dažām nedēļām bez tīmekļa. Jūtu zināmu trauksmi, jo ļoti rēķinos- nevis ar izklaidējošām lietām, bet ar tiem nedaudzajiem blogiem, kuri balsta manu cilvēkmīlestību.
Bet nu nekas, laiks pārbaudīt- cik tālu internets ir iekļuvis dzīvē:) Un atpūtināt smadzenes no piesārņojuma.
Taču šodien- krievu mākslinieks Andrejs Remņovs. Ilgi skatījos uz šo gleznu un uztraucos- kas tas ir? Kamēr bloga autore, no kuras uzzināju par Remņovu, uzrakstīja- atgādina Klimtu. Un es nomierinājos, jo tieši šo līdzību nespēju noformulēt. Klimtu atskatījos un at-mīlējos pirms, hm, kādiem 20 gadiem un man pret viņu ir izveidojusies ļoti spēcīga nepatika (it īpaši 90.jos, kad neviens interjera žurnālā eksponētais skaistdzīvoklis nebija iedomājams bez Skūpsta vai Judītes pie sienas. Nevar teikt, ka Remņovs mani dziļi uzrunā, taču man šīs gleznas liekas ļoti dekoratīvas un krāšņas.