Nedēļas tradicionālo gaitu pilnībā ietekmēja mainītās brīvdienas)) Līdz ar to ceturtdienas vakars nav kā parasti un receptei nav vairs pacietības.
Toties atcerējos vēl vienu jauku stāstu.
Pagājušajā, liekas, rudenī, kaut kāds ražotājs (patiešām neatceros, neliels) nāca klajā ar revolucionāru, hm, preci- saldētiem pīrādziņiem un smilšu cepumiem)).
Raksta man- varam atsūtīt? Sūtiet, saku, pusfabrikātus lietojam maz, bet nu galu galā- ir dēls, pie dēla nāk draugi.
Cik tas maksās, jautā viņi man.
Nemaksās, par maksu neko nerakstu- vediet, ja patiks, uzrakstīšu. Nepatiks- neko nerakstīšu.
Jauki, viņi saka, tad uzrakstiet, cik mūsu produkti labi, saskaņosim tik raksta apjomu.
Pa to laiku es apskatos viņu mājaslapu, kur ir sastāvi.
Rakstu- ziniet, bet pat ja man garšos, es taču pieminēšu, ka sastāvi ir pabriesmīgi.
Nu nē, viņi saka, pilnīgi izslēgts, ka jūs varētu pieminēt vārdus "margarīns" vai, teiksim, "olu pulveris".
Es viņiem rakstu- nu klausieties, jūs vispār apskatījāt manu blogu?? Nu kaut trīs rindiņas?
Pēc pauzes- atvainojiet, tagad apskatījām, neko jums nevedīsim.
Tā arī netiku pie saldētiem speķa pīrāgiem((
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru