Kā vienmēr- tāda neviennozīmīga sajūta. Arvien mazāk kas tā nopietni un/vai vizuāli uzrunā, taču pēcgarša rodas ar laiku. Tagad domāju- tā istaba ar Jēzu Blaumaņa ielā- cik nopietni/ironiski tas bija? Un sauna spīķeros bija bezgala aizkustinoša. Cirkā varēja noķert negaidītu transu.
Bet nu vispār skumji no tā, ka pilsēta atdzīvojas tikai uz vienu vakaru. No kurienes izlīda visi šie cilvēki? Pēdējos mēnešos mani neatstāja kapu sajūta, staigājot pa Rīgu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru