Līdz ar to, ka es nevaru piedalīties ap-grāmatu blograkstīšanā (jo lasu krieviski), iespēja komentēt grāmatu latviešu valodā izsauc manī pastiprinātu entuziasmu:)
Tātad,
Amadejas Morningstāras grāmata "Ājurvēdiskās receptes rietumniekiem", apgāds "Lietusdārzs" 2011. Es ilgi staigāju tai apkārt, jo pašlaik noteikti nav īstais brīdis pirkt grāmatas:) Taču man ir vienmēr bijis grūti sev atteikt šajā jomā, turpklāt sen jau rīderis ir ļoti ievērojami minimizējis izdevumus par grāmatām. Pāris reizes to atšķīru, pāris reizes izlasīju kaut ko, kas man patika, un šaubas tika pārvarētas. Šaubas galvenokārt tika saistītas ar grāmatas cenu (gandrīz 9 lati, mīkstie vāki) un potenciālu nepiemērotību mūsu realitātei (recepšu caurskatīšana šajā ziņā nomierināja).
Nu, tagad man jau ir ko teikt. Pirms teikšanas jāpiebilst, ka esmu vidējas pakāpes diletante- 4-5 grāmatas par ājūrvēdu līdz šim tika lasītas, esmu bijusi vienos kursos, nodarbojusies ar jogu samērā ilgstoši, tēma man ir tuva, saprotama un tas arī viss.
Grāmatas struktūra un saturs: visa nepieciešamā sākotnējā teorētiskā informācija- ļoti nepiespiesti, vienkārši un sakarīgi izklāstīta. Tiešām izcils īsais apkopojums recepšu grāmatas kontekstā, labāku neesmu lasījusi. Autore liekas draudzīga un ļoti ieinteresēta. Pēc teorētiskās daļas sākas ļoti labi strukturētas pa tēmām receptes, kas mijas ar prakstiskiem padomiem, autores uzskatiem par šo un to, nelieliem ieskatiem citās ājūrvēdas iespējās.
Koncepcija un ideja: ājūrvēda bez bezgalīgām indiešu virtuves receptēm. Izcils nodoms, ļoti aktuāls man, jo indiešu virtuves garšas man nebūt ne vienmēr liekas pievilcīgas un arī atsevišķa gatavošana sev reti mani iedvesmo. Turklāt vairākus gadus interesējoties par ājūrvēdu, mūsu realitātes piemērošana man ir ļoti aktuāla. Var jau simts reizes runāt par to, ka ājūrvēda ir radīta citam klimatam un dzīvesveidam, taču tas liecina tikai par to, ka vajadzētu vairāk uzzināt par tēmu pirms runāšanas (jo tieši pārtikšana no vietējā un sezonālā ir pamatu pamati).
Receptes: man nepatika, ka sastāvdaļas jāmeklē receptes tekstā, taču tās ir boldā un nav tik sarežģīti, pierast var. Recepšu ir daudz, dauzdveidīgas, daudz interesantu, daudz mulsinošu:). Noteikti papildināšu šo rindkopu pēc pirmajām 2-3.
Teksts: te gan man ir pretenzijas. Kaitinoši daudz drukas kļūdu grāmatai par 9 latiem. Apgāda redaktors nav pārāk profesionāls. Tulkojums ir viduvējs. Es saprotu, ka šāda grāmata nav jātulko Silvijai Bricei, taču brīžiem tik stīva valoda un arī spīd cauri tēmas nezināšana (atkārtošos- esmu diletante, taču zinu, ka Uša Lada ir sieviete, nevis "pavārs Uša Lads", turklāt ļoti slavena ājūrvēdas pavāre un pasaulslavena ārsta Vasanta Lada sieva).
Pretrunīgas izjūtas: A.Morningstāras personība gan uz mani neatstāja lielu iespaidu. Un tagad aizdomājos- vai te arī nav tulkojuma vaina? Jo kad mans bērns ieguva rīderi un lejuplādēja H.Potera alternatīvo tulkojumu, es to izlasīju un biju pārsteigta- izrādās, tā grāmata nemaz nav stulba un pliekana, nebūt! (runa ir par krievu valodu) Taču noteikti lieta nav tikai tanī. Jo grāmata, neapšaubāmi, ir ļoti vienkāršota. Un mēģinājumi iespraust kulinārajā grāmatā nopietnākas pārdomas par lietu kārtību laikam tomēr ir lemti neveiksmei.
Dīvainas lietas arī notiek ar receptēm- pēc ļoti izvērsta apskata- kādēļ nav vēlama gaļas ēšana (pārsvarā tāpēc, ka daudz saķīmiķota), nākamajā (!) receptē (ar marķējumu "satvisks") tiek izmantots
želatīns- tam nu gan es neticu. Vai nu tas nav želatīns, vai nu tā nav ājūrvēda.
Kā ar mūsu apstākļiem: nu normāli. Es nezinu, kādā veidā šādas lietas tiek publicētas un vai ir iespēja tomēr nedaudz pielāgot grāmatas realitātei. Jā, tur būs "neapaugļotas olas" (visi zina, kur var nopirkt mājas un neapaugļotas?) un peruānas pupiņas, taču ar zināmu kreativitāti analogus atrast varēs. Ne visam, taču grāmata ir bieza. Šinī ziņā mana vismīļākā Olivera grāmata, kas tikko pārtulkota, ir bīstamāka- tās koncepcija ir superātra kulinārija no superlabiem produktiem ("2 kārbas labas kvalitātes olu krēma":))
Slēdziens: laba grāmata. Un tiešām iedvesmojoša, jo savieno dažādas pasaules un priekšstatus.
Recepte no grāmatas "Вкусная Италия", Ю.Некоркина. Par grāmatu- tās autore ir ļoti pazīstama krievvalodīga blogere, kura dzīvo Itālijā un ļoti daudz zina par tās reģionālo virtuvi.
3 palieli āboli
13. Restorāns "Rossini" Pumpura ielā 6, mūsu lielpilsētas visglamūrīgākajā rajonā. Mierīga vide (nu, man nekrīt uz nerviem vīna pagrabu estētika, ja tā atbilst tēmai), izcila ēdienkarte, profesionāla apkalpošana, ļoti nepiespiesta gaisotne (mēs bijām piektdienas vakarā un bija 100% pilns un tas bija patīkami, nevis tracinoši). Risotto ar garnelēm atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu. Cenas...nu, tas, neapšaubāmi, ir restorāns:) Es teiktu- ap 17-20 Ls cilvēkam ar vienu vīna glāzi. Sen neesmu bijusi vietā, kur ir pilnīgi skaidrs, par ko tu maksā- un tas nav dekors.
14. "Madride" Hanzas ielas sākumā, uzreizi aiz Valdemāra. Nu, jāsaka, es nevarētu nosaukt citu vietu Rīgā ar šādu koncepciju. Ģimenes ēstuve (Rīgas izpratnē nekādā ziņā ne restorāns) ar saimnieci pie letes, nulli interjēra manierīguma, ikdienas spāņu ēdienu-mūziku-vīnu. Tiešā ceļā paņemts no jebkuras nomaļas Barselonas ieliņas un teleportēts uz Rīgu.
17. "Vīna studija" Elizabetes ielas sākumā. Laba vieta. Vīnamīļiem- izcila, protams. Vide arī draudzīga un nav pārblīvēta ar dizaina atklāsmēm. No izcilības manās acīs to šķir deserti (viduvēji- ja tie nepieder pie koncepcijas, varēja taču vispār iztikt bez) un publika (trokšņaina dolče-gabana). Bet nu ja esat ar savējiem un jūs interesē gaumīga vide, vīns un ļoti labas uzkodas- protams, ka viss būs ļoti patīkami.
Šogad, kā arī iepriekšējos gadus, taisīšu dāvanu kārbas visiem ģimenes locekļiem un tuvem draugiem un tad vēl neliels paciņas citiem cilvēkiem, kurus vēlos apsveikt.
